Vakars, kad Bonusa Kods Izrādījās Saruna ar Sevi

[choetmoa.m.t.hich]

Sestdienas vakars, ārā lietus sit pa palodzi tā, it kā kāds gribētu iekšā, bet es sēžu virtuvē ar tējas krūzi un klausos, kā ledusskapis dūc. Tāda sajūta, ka visa Rīga kaut kur iet, bet es paliku mājās ar savu portatīvo un pusi picas. Sieva aizbrauca pie māsas uz Liepāju, suns aizgūtnēm gulēja pie radiatora, un pēkšņi es sapratu, ka man nav ko darīt. Nu gluži nav ko darīt — ir gan. Bet tāds vakars, kad gribas kaut ko vieglu, bez smaguma. Tāpēc es atvēru datoru.

Es nestrādāju kazino. Esmu pavisam parasts cilvēks — strādāju būvfirmā, vadu objektus, rēķinu tāmes, strīdos ar piegādātājiem. Man patīk precizitāte, skaidri skaitļi, jo dzīvē viss ir jāplāno. Bet tieši tāpēc man laiku pa laikam patīk ieslēgt kaut ko, kur nekas nav plānojams. Tāda kā pretstats. Svešvalodā to sauc par random, latviski vienkārši — nejaušība. Un nejaušība man vienmēr ir šķitusi aizraujoša, jo tā ir vienīgā lieta, ko nevar aprēķināt.

Sākumā es vienkārši skatījos. Pārlūkoju dažādas vietnes, lasīju noteikumus, meklēju, kur cilvēki raksta par savu pieredzi. Tā es nonācu pie vavada casino latvia — nevis tāpēc, ka kāds man to būtu ieteicis, bet tāpēc, ka man patika, cik vienkārši tur viss izklāstīts. Bez liekas ažiotāžas. Esmu cilvēks, kuram traucē, ja kaut kas kliedz virsū. Tur nekliedza. Bija spēles, bija bonusi, bija skaidri noteikumi. Un man tas šķita godīgi.

Pirmais, ko es izmēģināju, bija kāds no tiem klasiskajiem augļu automātiem. Neko daudz negaidīju. Ieliku nelielu summu, tādu, ko nav žēl pazaudēt — jo tā ir veselīga attieksme, un es to iemācījos nevis no kāda gudra padoma, bet no paša pieredzes. Kad sāku spēlēt pirms dažiem gadiem, es domāju, ka varu ""izjust"" mašīnu, ka varu paredzēt, kad tā dos. Nē. Tā nedarbojas. Un tieši tas man tagad patīk visvairāk.

Tajā vakarā es sēdēju, spiedu pogu, dzēru tēju, un man bija labi. Nekādu lielu cerību, nekāda drebuļa. Vienkārši process. Un tad — bonusu kods. Es pat nepamanīju sākumā, ka tas aktivizējās. Ekrānā parādījās raksts par bezmaksas griezieniem. Es pasmējos pats par sevi, jo vienmēr esmu domājis, ka bezmaksas lietas ir tikai mārketings. Bet šoreiz tas nebija tikai mārketings. Tie griezieni kaut ko atdeva. Ne milzīgu summu, ne māju, ne mašīnu. Bet pietiekami, lai es pārsteigtā sēdētu un smaidītu kā muļķis.

Un zini, kas bija interesantākais? Nevis nauda. Interesantākais bija tas, ka es to nepamanīju uzreiz. Es domāju, ka tur nekas nav, ka tas ir tukšs. Un tad pēkšņi bilance bija lielāka. Tā ir tā pati nejaušība, par kuru es runāju. Tu nekad nezini, kad un kā. Un tieši tāpēc tas ir aizraujoši.

Pēc tam es sāku pamanīt, ka vavada casino latvia piedāvā dažādas lietas, par kurām es pat nebiju domājis. Kāšbeku, piemēram. Tas nav nekas milzīgs, bet tas ir kā tāds kluss paldies par to, ka tu esi. Man tas patīk. Nevis tāpēc, ka es gribu atgūt katru centu, bet tāpēc, ka tas liecina par attieksmi. Ja kazino ir gatavs atdot daļu atpakaļ, tas nozīmē, ka viņi domā ilgtermiņā, nevis tikai par vienu vakaru.

Es negribu izklausīties kā cilvēks, kas sludina azartspēles. Tas nebūtu godīgi. Es zinu, ka daudziem tas ir problēma, un es to cienu. Bet manā gadījumā tas ir kaut kas cits. Tas ir kā vakara rituāls, kas nav saistīts ar alkoholu, ar ballītēm, ar troksni. Tas ir laiks, kad esmu viens ar sevi, ar savām domām, un vienlaikus ar kaut ko, ko es nespēju kontrolēt. Un tas ir veselīgi — saprast, ka ne visu var kontrolēt.

Man patīk arī tas, ka tur ir dažādi automāti. Ne tikai augļi, bet arī tādas tematiskās spēles — ar seno Ēģipti, ar džungļiem, ar zivīm. Esmu izmēģinājis daudzus. Dažreiz tie vienkārši neko nedod, un tu sēdi un domā, kāpēc es to daru. Un tad pēkšņi kaut kas ieklikšķina, un tu saproti, ka tas ir tā vērts. Ne naudas dēļ, bet tā sajūtas dēļ. Tā ir kā maza uzvara pār ikdienu.

Reiz, piemēram, es spēlēju kādu spēli ar zivīm. Man patīk zivis, man patīk ūdens, man patīk klusums. Un tur bija tāda bonusa kārta, kur varēja ""ķert"" zivis. Es to darīju, un man bija tik interesanti, ka es aizmirsu, ka spēlēju par naudu. Tas ir tas, ko es gribu teikt — ja tu spēlē tikai naudas dēļ, tu zaudē prieku. Ja tu spēlē prieka dēļ, nauda nāk kā blakusprodukts. Dažreiz nāk, dažreiz nē. Bet tas nav galvenais.

Vēl viena lieta, kas man patīk, ir tas, ka var spēlēt no telefona. Es to daru, kamēr gaidu rindā pie ārsta, vai kamēr suns velk mani pa parku. Tas ir tāds mikro-pārtraukums. Cilvēki skrollē sociālos tīklus, es dažreiz pagriežu automātu. Katram savs. Es nedomāju, ka tas ir sliktāk. Vismaz tur nav bezgalīgas ziņu plūsmas, kas tevi padara dusmīgu. Tur ir vienkārši nejaušība. Un nejaušība ir mierīga.

Protams, esmu arī zaudējis. Ne reizi vien. Un tas ir labi. Jo, ja tu nekad nezaudē, tu sāc domāt, ka esi īpašs, ka liktenis tevi mīl. Bet liktenis nemīl nevienu. Liktenis vienkārši ir. Un, kad tu to saproti, tu sāc spēlēt saprātīgi. Tu ieliec tik, cik nav žēl. Tu necenšas atgūt. Tu vienkārši ļaujies. Un tad tas kļūst par hobiju, nevis par problēmu.

Man patīk arī tas, ka vavada casino latvia ir pieejama latviešu valodā. Tas nav sīkums. Tas nozīmē, ka kāds ir domājis par mums, par mūsu valodu, par mūsu naudu. Esmu redzējis vietnes, kur viss ir angliski, un tur jūtos kā svešinieks. Te es jūtos kā mājās. Un tas ir svarīgi. Jo, ja tu jūties kā mājās, tu arī uzvedies kā mājās — mierīgi, bez steigas, bez histērijas.

Tagad par to vakaru. Es beigu beigās ne tikai nedaudz vinnēju, bet arī atklāju kaut ko par sevi. Es sapratu, ka man patīk procesas, nevis rezultāts. Man patīk gaidīt, man patīk nezināt, man patīk tas mirklis, kad ekrāns apstājas un tu redzi, kas ir. Tas ir kā dzīvē — tu vari plānot, bet dzīve vienmēr iemet kādu karti, ko tu negaidīji. Un tas ir labi. Tas ir tas, kas padara dzīvi dzīvu.

Es aizvēru datoru ap pusnakti. Ārā joprojām lija. Suns bija aizmidzis uz grīdas, izstiepis ķepas. Es izdzēru pēdējo tējas malciņu, kas jau bija auksts, un aizgāju gulēt. Nākamajā rītā es pamodos un pat nepaskatījos, cik tur ir. Tas bija vakardienas stāsts. Šodien ir jauna diena, jauns lietus, jaunas lietas. Un tas ir labi.

Ja man kāds jautātu, vai es iesaku, es teiktu tā: ja tu gribi ātri un daudz, tas nav tavs ceļš. Ja tu gribi mierīgu vakaru ar sevi, ar tēju, ar nelielu nejaušības devu, tad varbūt. Bet tikai tad, ja tu spēj sevi kontrolēt. Jo azartspēles nav par naudu. Tās ir par attieksmi. Ja tu to saproti, tās var būt patīkamas. Ja nē, tās var būt bīstamas. Tas ir tik vienkārši.

Es joprojām spēlēju. Neregulāri, bez grafika, bez mērķa. Dažreiz pēc darba, dažreiz brīvdienās. Man patīk tas. Un man patīk, ka tas ir tikai mans laiks. Neviens cits tur nav. Tikai es, ekrāns un nejaušība. Un tas ir pietiekami.