Viena vakara rulete

[choetmoa.m.t.hich]

Mans vīrs Pēteris jau otro nedēļu bija komandējumā, un es biju aizmirsusi, cik kluss var būt dzīvoklis. Bērni gulēja, veļas mašīna beidzot bija izmirkusi, un es sēdēju virtuvē ar tējas tasi, skatīdamās uz logu. Telefonā pavisam nejauši atvēru aplikāciju, par kuru biju dzirdējusi no kolēģes – viņa kaut ko minēja par lv casinos un to, ka tur varot vienkārši izklaidēties, bez liekas reģistrācijas bardzības. Man personīgi nekad nebija bijusi īpaša interese par azartu, bet tajā vakarā es jutos tik garlaikota, ka pat kataloga šķirstīšana šķita par daudz.

Nospiedu pogu, ieraudzīju pirmo ruletes ratu. Rati uz ekrāna griezās klusi, gandrīz hipnotiski. Man nebija ne mazākās nojausmas, ko daru, bet tas arī bija jauki. Es izvēlējos sarkanu un pirmo reizi nospiedu "griezt". Bumba apstājās uz 7 – melna. Pēteris vienmēr saka, ka man ir paveicies tikai tad, kad es to nemaz negaidu. Tad kāpēc lai nepamēģinātu vēlreiz? Otro reizi uzliku uz nepāra skaitli. Atkal nē. Es pasmējos pati par sevi un nolēmu, ka pēdējā reize – desmit eiro, un viss. Trešajā griezienā bumba iekrita 36, kas bija sarkans un pāra. Nu, gandrīz.

Zinu, ka daudzi raksta par lieliem laimestiem, par pārdzīvojumiem, kas maina dzīvi. Mana tā vakara pieredze bija pavisam citāda. Es atklāju, ka pat neliela spēle var būt kā tāda smadzeņu masāža. Divdesmit minūtes, kad es nedomāju par to, ka bērnam rīt jāiet pie zobārsta, ka darbs rit uz beigām un ka es vairs nezinu, ko iesākt ar sevi. Tā bija tīra, vienkārša uzmanības nodošana. Es zaudēju tos desmit eiro, bet manī nekas nesaplīsa. Drīzāk otrādi – es beidzot aizmigu bez tālruņa kā pieradis, jo man bija cits fokuss.

Nākamajā dienā par šo stāstu pastāstīju savai māsai. Viņa uzreiz sarāja ar acīm un teica, ka tas esot slidens ceļš. Bet es redzu to pavisam savādāk. Man nav bail no spēlēm. Man bail no tukšuma, kas rodas brīžos, kad bērni aizmieg un es nezinu, ko iesākt ar savām rokām. Tāpēc pēc divām nedēļām, kad Pēteris atgriezās, es pati ierosināju kādu vakaru pamēģināt kopā. Viņam tas šķita muļķīgi, bet es atkal atvēru lv casinos mājaslapu un uzstāju, ka viņš vismaz minēs, kāds būs nākamais skaitlis. Viņš pateica 13. Es norūcu, bet nospiedu pogu. Bumba apstājās uz 13.

Pēteris uz meta mani tādu skatienu, kādu viņam sen nebija redzēts. Tad viņš uzsita man pa plecu un teica, ka tā ir tīrākā nejaušība. Bet mēs abi zinājām, ka tas vakarā savā starpā ne reizi vien smējāmies par to, kā viņa "veiksmes skaitlis" uz ekrāna izskatījās pēc maza brīnuma. Es laimēju piecdesmit eiro un nopirku viņam jaunu džemperi, kas viņam ļoti piestāvēja. Viņš to negaidīja. Godīgi sakot, arī es negaidīju, ka kaut kas tik mazs var sagādāt tik daudz prieka abiem.

Laikam jau jābut gudri secinājumiem par atbildīgu spēlēšanu. Bet es gribu teikt ko citu. Manā dzīvē ir bijis daudz brīžu, kad es visu kontrolēju. Ar bērniem, ar mājas budžetu, ar plāniem, ar ēdienkarti uz nedēļu. Un ir neprātīgi atsvaidzinoši reizēm ļauties notikumam, kuru es nevaru ne paredzēt, ne iespaidot. Tā ir kā maza pauze no būšanas "visu zinošajai mammai". Es nesaku, ka visiem jāskrien spēlēties. Bet man šī pieredze atgādināja, ka dzīve nav tikai Excel tabula. Tajā vienmēr ir vieta kaut kam tādam, kas griežas ar savu ritmu.

Un, lai gan mana bankas karte no tā vakara ir kļuvusi mierīgāka, es atceros, kā toreiz, sēžot virtuvē viens pret vienu ar tējas tasi un ekrānu, es pirmo reizi pēc ilga laika sajutu sevi vieglu. Ne vinnējusi, ne zaudējusi, bet tieši iesaistīta momentā. Arī tas, ka es pieminēju lv casinos, vairs nešķiet kā kaut kas, par ko kaunēties. Drīzāk kā pierādījums, ka arī es varu iziet no sava ierastā rāmja un izdarīt kaut ko tādu, ko neatbalsta mans rīta rituāls ar kafiju un kalendāru. Tas man palīdzēja paskatīties uz sevi ar lielāku līdzjūtību: nevienam nav jābūt perfektam un paredzamam visu diennakti.

Šodien, kad bērni skrien apkārt un Pēteris mēģina salikt skapi, es skatos uz viņu un atceros to vakaru. Nezinu, kāpēc tieši tas palicis prātā. Varbūt tāpēc, ka neliels risks man atgādināja par uzticēšanos – nevis atrašanai nākamajam solim, bet gan dzīves gaitai, kura ne vienmēr ir algoritms. Varbūt tāpēc, ka mēs ar vīru smējāmies par skaitli 13 un tas kļuva par mūsu sīko pasauli. Es neesmu kļuvusi par azartiskāko cilvēku pasaulē. Bet es esmu kļuvusi par cilvēku, kurš māk atrast prieku tur, kur to nemaz nemeklē. Un tas ir viens no labākajiem atklājumiem šogad.